Darbā ar BONEBRIDGE

Holleneggas bērnudārza grupas bērni sēž rīta aplī. Meitene ar blondām bizītēm sēž apļa centrā ar aizvērtām acīm. Klusumā kaut kur no apļa atskan stingrs “pī, pī”. Sākumskolas skolotāja Natālija Faista un viņas kolēģe ar vietējā bērnudārza bērniem spēlē spēli “Putniņ, kā tu dziedi?”. Meitenītei ar blondām bizītēm un aizvērtajām acīm tiek lūgts uzminēt, no kuras puses “putniņš” “dziedāja”.

“Bez manas pogas man būtu grūti tikt galā ar šādu uzdevumu,” atzīst 26 gadus vecā bērnudārza audzinātāja. Viņa par pogu dēvē savas implantu sistēmas audioprocesoru. Natālija piedzima ar labās auss atrēziju: viņas labās auss gliemežnīca ir daudz mazāka par kreisās. Arī labās vidusauss kauliņi ir niecīgi, un ārējais auss kanāls nav attīstīts. Tā rezultātā viņai ir tikai 20 līdz 25 procenti dzirdes labajā pusē – vienas puses dzirdes zudums, ko ir grūti kompensēt ar parastajiem dzirdes aparātiem.

Dzirdes risinājums – arī jauniem cilvēkiem

Dzirdes kanāla atrēzijas dēļ Natālijai bija vāja uztvere, un viņa gandrīz nesaprata, kad viņu uzrunāja no labās puses. “Es vienmēr rūpējos, lai cilvēki, kas ar mani runā, atrastos man kreisajā pusē. Viņai bija grūti ko saprast arī trokšņainā vidē, tāpēc skolā viņa vienmēr sēdēja skolotājas priekšā.

“Toreiz mans ārsts teica: Jūs tur neko nevarat darīt,” un viņa parausta plecus. Taču tolaik viņa nevarēja iedomāties, ka varētu nēsāt parastu dzirdes aparātu. Viņa paskaidro, kāpēc: “Es nevarētu asociēt dzirdes aparātu ar pusaudzi. Ar manu pogu tas ir citādāk.”

Savu “pogu” viņa saņēma pirms 10 gadiem. Toreiz 16 gadus vecā meitene kopā ar vecākiem pirmo reizi ieradās Dr. Aleksandra Gočuļa (Alexander Gotschuli) LOR praksē Doičlandsbergā. Viņš atzina problēmu un ieteica kaula pārvades dzirdes implantu.

“Augustā es svinēju savu dzirdes jubileju”

Ģimene devās uz Insbrukas Universitātes slimnīcu un jau no pirmā brīža sajuta “sirsnīgu uzņemšanu”, kā to retrospektīvi apraksta BONEBRIDGE lietotāja. “Bija daudz darāmā,” viņa atceras savu vecāku ātro lēmumu. Toreiz viņai nebija nopietnu iebildumu, un šodien viņa patiesībā ir ļoti laimīga. “Tas bija pareizs un svarīgs lēmums priekš manis. Tā man ir liela atšķirība klausīties ar BONEBRIDGE. Es nevaru iedomāties dzīvi bez tā.” Viņa labāk dzird, klausoties viņai mazāk jāsaspringst un tagad viņa var labāk novērtēt savu izrunu.

Tajā laikā viņa kā ārējais audio procesoru lietoja Amadé, kura forma īsti neatgādina pogu. Sākotnēji Natālija to slēpa zem matiem kopā ar savu neierasti mazo austiņu. “Tagad man tas ir pilnīgi vienalga. Tā ir daļa no manis.” Tagad viņa tikai reizēm, kad mājās ir viena, noņem savu audio procesoru. Tad pēkšņi labajā pusē kļūst klusāks: “Es uzreiz jūtu atšķirību.”

BONEBRIDGE sniedz drošību vietējā sabiedrībā

Vīna reģionā Šilherlandē, kur Natālija uzauga, plaukst rosīga sabiedriskā dzīve. Tirgus pilsētā ir reģistrētas vairāk nekā 30 organizācijas, kā arī ugunsdzēsības dienests un vairāki kori un orķestri.

Natālija Faista jau kopš agras bērnības ir bijusi sabiedriski aktīva: astoņu gadu vecumā viņa sāka spēlēt flautu un kopš pusaudža gadiem ir vietējās mūzikas grupas dalībniece. Tā pavadījusi daudzus baznīcas pasākumus un tautas svētkus: “Kad mēs dodamies gājienā, mana uztvere nebūtu tik laba bez BONEBRIDGE. Es arī nebūtu tik pārliecināta, spēlējot mūziku.”

Sākotnēji papildu dzirdes iespaids ar implantu, spēlējot mūziku, bija diezgan svešāds. Būdama daļa no spēcīgi skanošā pūtēju orķestra, viņai tas brīžiem kļuva neērti skaļš. “Es saņēmu trīs dažādas dzirdes programmas. Bija arī īpaši klusa programma mēģinājumiem, kas bija pietiekami skaļi, lai es to varētu izturēt.” Šodien viņai to vairs obligāti nevajag: “Kādā brīdī tu vienkārši aizmirsti pārslēgties.”

“Es nevarētu strādāt bērnudārzā bez BONEBRIDGE”

BONEBRIDGE pavada viņu no brīža, kad viņa pamostas, līdz pat gulētiešanai. Procesoru viņa noņem tikai peldoties vai tad, kad ērti iekārtojas uz dīvāna. “Bet bez savas pogas es noteikti nevarētu no rīta doties uz bērnudārzu!” Viņa stāsta, ka vienmēr apzinās, cik svarīgs ikdienas dzīvē ar bērniem ir viņas dzirdes implants, īpaši brīžos, kad viņai tas jānoņem, lai nomainītu bateriju. “Man patīk mans darbs, taču tas ir arī diezgan prasīgs. Bez BONEBRIDGE vai bez labas dzirdes ar abām ausīm man tas būtu ļoti, ļoti nogurdinoši.”

Kad viņa izvēlējās savu karjeru un sāka izglītošanos, tolaik 14 gadus vecā meitene neņēma vērā savus dzirdes ierobežojumus. “Bez BONEBRIDGE tas viss būtu bijis krietns izaicinājums,” viņa smaida, atskatoties pagātnē. Daudzas situācijas bez implanta varētu kļūt par izaicinājumu. Kaut vai uzminēt skaņas virzienu spēlē sēžot aplī ar aizvērtām acīm – arī tas būtu bijis ļoti grūti.

Pirmsskolas skolotāja ir īpaši jūtīga, ja kādam no viņas audzēkņiem ir grūtības uztvert vai klasificēt noteiktas skaņas īpašības. Viens no viņas audzēkņiem arī lieto dzirdes aparātu. “Šobrīd es esmu primārā kontaktpersona, jo īpaši labi spēju iejusties viņas situācijā.”