Kā ceļot uz eksotiskajām valstīm ar kohleāro implantu

80 gadus vecajai Lizelotei Baumgartnerei kopš agras bērnības bija grūtības ar dzirdi. Tagad jau gandrīz 21 gadu viņai ir abpusēji implantēti kohleārie implanti un EAS sistēma. Kopā ar vīru, kurš tagad ir miris, viņa mēdza ceļot uz visattālākajiem pasaules nostūriem.

Mēs vienmēr esam pārvērtuši savu naudu kilometros. Izņemot pirmo nakti, mēs nekad nerezervējām naktsmītni. Mūsu maršruti izvērtās šādi: tur, kur cilvēki bija jauki, mēs palikām ilgāk. Ja citi tūristi mums ieteica kādu jauku vietu, mēs to izmēģinājām. Dažkārt naktsmītnes bija ļoti vienkāršas un ne vienmēr drošas. Šodien es būtu izvēlīgāka.

Piemēram, 1975. gadā mēs trijatā ar vecu VW busiņu bijām Hindukušā. Mūsu kalnu ceļojums sākās Darkotā. Tajā laikā es vācu augus Dabas Vēstures Muzejam, par ko mūsu pavadošajam pārstāvim nebija jāzina. Ar tur esošo bērnu palīdzību man tas izdevās.

Pēc nelaimes gadījuma Špicbergenā 1977. gadā, kad mūsu draugu nogalināja un manu vīru ievainoja polārlācis, mēs ceļojām tikai vieni. Es atceros daudzus skaistus galamērķus. Mums īpaši patika Mazās Sundu salas, kā arī Jaunzēlande, kur mēs divus mēnešus ceļojām ar furgoniņu.

Borneo salā, braucot ar bemo (koplietošanas taksometru), mēs izdzirdējām par skaistu džungļu taku. Tā mēs devāmies uz “galapunktu” Pinawantai. Taču tur nekā nebija, un nebija arī iespējas atgriezties. Valodas grūtības to vēl vairāk pasliktināja. Taču cilvēki aicināja mūs pārnakšņot. Ciemata ļaudis ieradās apskatīt divus muļķus no Austrijas un atnesa kokas lapas un dāvanas. Naktī mēs gulējām uz bambusa paklāja uz zemes, kopā ar visdažādākajiem dzīvniekiem. Jūs ejat mazgāties pie upes, un vakariņās vienmēr ir rīsi.

Kā ceļošana ietekmēja jūsu dzīvi?

Es uzzināju, cik labi mums klājas un cik bagāti mēs esam. Tāpēc man nekad nav bijusi vajadzīga modernāka virtuve par manu veco. Piemēram, sievietes Hindukušā gatavo ēdienu uz atklātas uguns. Tajā laikā man jau bija dzirdes aparāts, bet cilvēki tur dzīvoja bez veselības aprūpes.

Ceļošana man ir iemācījusi atvērtību. Nedrīkst būt nekādu aizspriedumu ne pret reliģiju, ne pret ko citu. Piemēram, hinduisma vai islāma valstīs cilvēki pret mums vienmēr bija draudzīgi. Tas vienmēr ir atkarīgs no tā, kā tu pats uzvedies. Ceļot vienai kā sievietei tādās valstīs kā Java ne vienmēr bija viegli, taču šajās vietās es satiku īpaši jaukas sievietes.

Man joprojām ir draugi, kurus esmu satikusi ceļošanas laikā.

Vai dzirdes zudums ceļojuma laikā radīja problēmas?

Pirms man pievienojās vīrs, es bieži ceļoju viena. Dzirdes problēmas bija izaicinājums, jo īpaši skaļruņu paziņojumi lidostā. Man vienmēr bija jāiet to pārbaudīt pie informācijas stenda.

Mana pirmā pieredze ar kohleārajiem implantiem bija lidostā Londonā. Kapteinis kaut ko stāstīja gaidošajiem pasažieriem, ko es nesapratu. Es aizgāju pārbaudīt un paskaidroju savu dzirdes situāciju. Kad mums vēlāk bija jāiekāpj , viņi mani aicināja kā “invalīdu” iekāpt pirmo: un man gandrīz nāca smiekli par to.

Dažreiz bija nepatīkamas situācijas, kad muitas darbinieki sajauca baterijas ar kaut ko citu, un mēs tā dēļ nokavējām pārsēšanās reisu. Tas var noiet greizi arī drošības pārbaužu laikā, bet tagad es bieži eju garām, nepieminot to, pēc tam, kad esmu izslēgusi savu audio procesoru.

Kādus jūs veicat kohleāro implantu piesardzības pasākumus, kad ceļojat?

Iesākumā es neņēmu līdz kohleāro implantu aizvietotāju vai rezerves daļas. Tagad es to daru, un man vienmēr līdzi ir pietiekami daudz bateriju.

Kāds ir jūsu padoms, kā pareizi sagatavoties ceļojumam?

Piedzīvojumu ceļojumi bieži ir interesanti. Liela attāluma ceļojumus vajadzētu veikt tikai tad, ja jums ir pietiekami daudz laika. Angļu valodas zināšanas ir svarīgas, taču ārpus standarta tūrisma maršrutiem tās bieži vien īpaši nepalīdz. Esmu iemācījusies dažu vietējo valodu pamatus, piemēram, indonēziešu bahasa valodu.

Ja ceļojat vienatnē, iepriekš ir jāizpēta galamērķis. Man ir svarīgs kontakts ar vietējiem iedzīvotājiem. Jo ilgāk uzturies kādā vietā, jo labāk iepazīsti tās iedzīvotājus, dažkārt viņi pat uzaicina tevi kā viesi. Indonēzijā es ceļoju ar parastiem kuģiem kopā ar vienīgi vietējiem iedzīvotājiem. Būdami vienīgie tūristi, mēs bieži bijām noguruši no daudzajām fona sarunām.

Vienīgais, kas mani patiešām uztrauc, ir, ja tūristi izturas pret vietējiem iedzīvotājiem augstprātīgi vai ignorē personālu. Ja cilvēkiem ir nepieciešams kaut ko pārdot, viņi var šķist uzstājīgi, taču arī tad varat pieklājīgi atteikties.

Lai iepazītos ar citiem stāstiem par ceļošanu ar kohleārajiem implantiem, noklikšķiniet šeit!

Desmit noderīgus padomus, kā ceļot ar kohleāro implantu, atradīsiet šeit!